Grāmata izdota par valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte …” līdzekļiem.
Sklandurauši, sklandu rauši, sklandarauši, sklanda rauši, sklandrauši, saukti arī par žograušiem, žogu raušiem, dižraušiem, vīļu raušiem – plāceņi ar uzlocītām malām un burkānu vai kartupeļu, vai citu pildījumu pa vidu. Nosaukums cēlies no tā, ka plācenim slīpas malas. – „Saimniece cep sklandu raušus.” (
RLB ZK, 1914, 52); „Saimeniece izcepa gārdus sklandraušus.” (
Ilga Leimane, Kurzeme, 2006); „Sklandu raušus cepot, neaizmirsti burkāniem cukuru pielikt.” (
Turbads, 2007, 137); „Sklandu rauši ir ar cukuru maisīti.” (
Anna Šmite, Kurzeme, 2007); „Māte prata gatavot sklandraušus, bet tur bija liela ķēpa; Tūlīt pēc kara taisīja no rudzu miltiem, kartupeļiem un burkāniem.” (
Velta Vikmane, Rīga, 2011); „Pasniedz pītni ar sklandraušiem un līdzās noliek trauciņu ar kausētu sviestu. Rauši pildīti ar kartupeļu biezeni vai vārītām bietēm, tie ir šārīta cepums.” (
Jākobsons, 268); „Kad cepu sklandu rausi jeb suitu rausi, es skaitu tēvreizi un dziedu „Dievs svētī Latviju”, jo sklandu rausis ir tikpat kā Latvija.” (
Emīlija Kolna, Kurzeme, 2011); „Mēs saucām par žograušiem. Tagad nav tādi kā bija bērnībā, vecmamma cepa no rudzu miltiem.” (
Lilija Čakāne, Rīga, 2011); “Žograusim jābūt iekšpusē mīkstam, no ārpuses ar garoziņu.” (
Ingmārs Čaklais, Rīga, 2011)
Sākot ar rudeni – burkānu laikā un visu gadu gardi bija mātes prasmīgi ceptie kurzemnieku sklandrauši. Tos gatavoja, rudzu miltus aplejot ar uzvārītu, atdzesētu avota ūdeni, pieliekot sāli pēc garšas un pievienojot gaļas mašīnā samaltus kartupeļus, attiecībā 1 daļa milti un 0,5 daļa kartupeļu masa, visu samīca cietā valkanā masā, kas labi veidojas. Masu nav jāraudzē. No šīs masas gatavoja a sklandraušu apakšas ar uzliektu “žodziņu” apkārt. Kartupeļi dara masu mīkstāku. Pie mīcīšanas dažreiz arī pielika klāt krējumu vai cepamo eļļu, lai būtu treknāks. Māte sklandraušiem dažreiz izmantoja arī abrā izraudzētu maizes mīklu bez īpašas raušu apakšas masas gatavošanas. Sklandraušu virspusē liekamajai masai ir .iz recepšu, bet pamatā ir rīvēti zaļi kartupeļi, vārīti samalti, nosuloti burkāni, ķimenes (obligāti), drusku cukurs, olas, krējums. Masai jābūt biezai ar karoti liekamai uz sagatavotajām sklandraušu apakšām. Vislabāk cept lielajā maizes krāsnī pie mērenas kurināšanas uz parastajām plātēm.
(
Antonijs, 126)
Sklandu raušus, tos tikai svētkos ēda. Darbietilpīga padarīšana - apakša jāsamīca no rupjiem rudzu miltiem cieta, ja nē, plendīsies vaļā. Uz tās liek, kad uzloka maliņu, gan vārītus rāceņus (=kartupeļus), gan pierīvē arī zaļus klāt. Pa virsu liek burkānus. Uzsit kādu oliņu, ja ir, arī krējumu klāt. Pašā virsū kanēlīti. Rupjmaizi krāsnī cepa divas stundas, sklandu raušus mazāk. Krāsni arī bija jāmāk pareizi nokurināt. Citreiz uztaisīja piekuru - salika krāsns priekšdaļā smalku malciņu, iekurināja. Kad tā izdega, tad lika, lai sklandu rauši cepās.
(
Marija Sedliņa, Kurzeme, 2011)
Sklandu raušu burkāni var būt gan zaļi, gan vārīti. Paņem rudzu miltus, samīca, sāli , pilie. Bez raudzēšanas. Paņem un izrullē apaļu. Maliņas saliec uz augšu. Uzliek uz lizes, ieliek burkānus, pievieno cukuru un krējumu. Var taisīt arī dubultrausi – apakšā rīvēti kartupeļi, augšā burkāni. Kartupeļu sklandu raušiem puse zaļi, puse vārīti kartupeļi. (
Ārija Valaine, Kurzeme, 2010)
Mūsu ģimenē sklanduraušiem burkānus zaļus rīvēja vai arī daļu zaļus, vārītus. Kanēli mēs nelikām klāt. Likām plānu rīvētu kartupeļu kārtiņu, biezāku – burkānu kārtiņu, pārkaisījām ar ķimenēm. Kubuliņa , kas arī kurzemniece, saka viņa novāra burkānus, tad rīvē. Sklandu rauši ne īsti ikdienas, ne īsti svētku ēdiens. Ēd pie skābputras, dažkārt sklandu raušiem smērēja vēl sviestu virsū. Agrāk bija lielāki, nekā tagad.
(
Māra Eņģele, Rīga, 2011)
Mana versija tāda, ka aizlaikos, kad radies šis ēdiens, īstais sklandrausis bija pavisam citāds. Mana vecmāmiņa Katrīna Skuja (nīceniece, ieprecēta Rucavā) ap 1941. – 1945.gadu /../ arī šad tad cepa šos raušus. Rupjmaizi cepot, pašās beigās tās pašas mīklas sataisīja aplīšus un uz tiem salika svaigus sarīvētus burkānus, bez cukura, bez kādiem kartupeļiem. Un, tā uz lizes saliekot, vēl karstajā krāsnī kādu laiku atstāja /../ Darbos iedama, vecmāmiņa un arī mēs citi, pa gabaliņam lauzdami, tos mutē zelējām, un cik saldi bija šie sakaltušie burkāni ar rudzu maizīti! Cieti kā koks, bet mutē atvilguši, bija gardi apēdami. Šie jaunie – mīkstie, atklāti sakot, man ļooooti negaršo /../ Man vislabāk garšo pēc manas receptes ceptie /../ Mīklai cieti samīcu rudzu miltus +ūdens +sāls +nedaudz eļļas. Virspusei – svaigus sarīvētus burkānus, mazliet krējuma, cukura, 1 olu, mazliet mannas, lai uzsūc burkānu sulu, vaniļu. No mīklas izveidoju nelielas kastītes, lai paplātē ērtāk saliekamas, piepildu ar pabiezu maisījumu un cepu parastā elektriskā krāsniņā. Pamēģiniet, varbūt garšos tāpat kā man.
(
Zutere, 2011, 15)
Kurzemniecei Ārijai Rubenei sirds sāpot, ka nacionālā ēdiena gods tikšot nepareizajiem sklandraušiem. – “Neviens īsts kurzemnieks šajos raušos nesmērē iekšā kartupeļu biezputru. Ja mājās bija bērni, tad sarīvētajiem burkāniem pievienoja cukuru un krējumu, bet ne kartupeļus.”
(
Ruska, 2011, 20)
Emīlija Kolna Gudenieku pagastā noraida „Latvijas Avīzē” publicēto Ārijas Rubenes viedokli, ka nacionālā ēdiena gods piešķirts „neīstajiem” sklandraušiem, bet īsto sastāvā nav kartupeļu masas. – „Īstam sklandrausim jābūt trīs kārtārtām, lai pārgriežot uz pusēm, var redzēt rudzu miltu pamatni, kartupeļu masu un burkānu kārtiņu. Kārtīgs sklandrausis arī krāsnī mazliet jāapgrauzdē, lai tā maliņa jeb sklandu žogs būtu gards un kraukšķīgs.”
(
Kaukule, 2011, 20)
Pati esmu vidzemniece, vīrs kurzemnieks. Viņiem tie sklandrauši. Sākumā domāju: “Ak tu mīļo saulīt! Cik viņi nabadzīgi un trūcīgi, ka viņiem jāēd tāds ēdiens!” Tikai pēc tam sapratu, ka tas tāds kurzemnieku ēdiens.
(
Baiba Balode, Rīga, 2011)
Sklandrauši (recepte aizgūta no mīļotās sievasmātes Kuldīgā)
Mīklai: 500 g rupjo rudzu miltu; ūdens; 500 g cūku tauku; cukurs; sāls; ola
Burkānu masai: 500 g burkānu; cukurs; sāls; krējums; 2 olas; milti.
Miltus izsijā, tajos saplucina taukus, pievieno siltu ūdeni, kurā izšķīdināts cukurs un. sāls, labi samīca. Mīklu izrullē, izspiež apļus, uzloka malas, liek uz plāts. Mīklas aplī liek burkānu masu, kuru katra saimniece veido pēc savas receptes, pārziež ar sakultu olu un cep.
Piezīme: pēc kurzemnieku tradīcijām pirmo sklandrausi nogaršo dzimtas vecākais vīrietis.
(
Zīds, 2010)
Sklandu rauši. 500 g rudzu miltu, astotdaļlitrs ūdens, 50 g sviesta. No minētiem produktiem pagatavo cietāku mīklu. Izveltnē plāni un ar apaļu formu izspiež ripas. Uzloka malas 1 cm augstas un piepilda ar pildījumu, /kurā ietilpst/: 3 mārciņas burkānu, 4 ēdamkarotes skāba krējuma, 2 ēdamkarotes cukura, tikpat sviesta, 1 olas dzeltenums, 1 ola pārziešanai. Liek uz miltiem pārkaisītas plāts un cep vidējā karstumā, līdz virsa kļūst gaiši dzeltena. Pasniedz galdā ar medu un pienu. – A Boks. Toronto.
(
Breikša, 1977, 17)
Sklandu rauši. Ņem 500 g rupju kviešu miltu, 10 g rauga, 50 g sviesta vai tauku, 1 glāzi piena un sāli. Pārliešanai: 3 burkānus, 100 g kartupeļu, 1 karoti skāba krējuma, 30 g sviesta, 50 g kviešu miltu, 1 olu, 10 g rauga, sāli un cukuru pēc garšas. 2 glāzes piena ar 100 g sviesta, miltiem un raugu samīca, mīklu uzraudzē, izrullē un izspiež apaļas ripas ar uzliektām malām. Sarīvētiem burkāniem pieliek vārītus un saspiestus kartupeļus, miltus, izkausētu sviestu, sakultas olas, krējumu, raugu, sāli un cukuru, labi izkuļ, uzraudzē, uzlej uz saformētās mīklas un cep krāsnī brūnu.
(
Siliņa, 1935, 129)
Austrālijā dzīvodami, vienreiz kādā latviešu saietā runājām par to, ko var uzskatīt par latviskiem ēdieniem. Atlasījām vairākās kārtās un secinājām, ka vienīgais īstais ir sklandurauši.
(
Viesturs Pauls Karnups, Rīga, 2011)
Tā kā lēpju lapa
Sklandurausis plats.
Tam ar īkšķi aparts
Apkārt zobu rats, –
Tā kā saulespuķe
Dzeltenīgi sārts
Pašā vidū skuķes –
Izcepējas vārds.
(
Arvīds Skalbe “Sklandurausis”)
AVOTS :
Janīna Kursīte "Virtuve vārdene", SIA Rundas, 2012.
07:30
Unknown
